Informēts nozīmē apbruņots

DISOCIĀCIJA

Disociācija kā termins nozīmē - atdalīt (kaut ko), būt atdalītam.
Disociācija psiholoģijā nozīmē psihes spēju uz īsāku vai ilgāku laiku atdalīt no sevis pārmērīgu emocionālu vai fizisku traumu ar mērķi pasargāt cilvēka psihi no tās destruktīvās ietekmes un sekām.
Disociācija pamatā ir normāls un nepieciešams psihes aizsargmehānisms, tomēr tas var kļūt arī destruktīvs un traucēt cilvēka ikdienas dzīvi. Galvenokārt tas var notikt gadījumos, ja (1) notikums tiek pilnībā izolēts no psihes, traucējot cilvēkam to pārstrādāt (nepārstrādāta trauma); vai arī (2) ja šī trauma tiek daļēji vai pilnīgi izolēta, netiekot pārstrādāta, pārāk ilgu laiku. Vislabāk disociāciju var izprast, ja par to domā kā par spektru (skat.zīmējumu zemāk).
Disociācija ir tieši saistīta ar traumas pieredzi, it īpaši bērnībā. Vēl nesen tika uzskatīts, ka nepieciešama smaga fiziskas, seksuālas vai emocionāli-verbālas vardarbības pieredze, lai rastos disociatīvie traucējumi, tomēr šobrīd ir konstatēts, ka arī pamešana novārtā agrīnā bērnībā var radīt disociatīvos traucējumus.
Lasiet zemāk, lai uzzinātu vairāk par disociāciju

 
Two Dried Leaves

Disociācija - aizsargmehānisms vai traucējumu veids?

Disociācija ir normāls cilvēka psihes aizsardzības mehānisms, kas palīdz aizsargāties pret pārmērīgiem traumējošiem notikumiem. Tomēr disociācija var kļūt traucējoša, radot traucējumus cilvēka uztverē, dzīvesveidā u.tml. Katram cilvēkam līmenis, kurā sākas "pārmērīga" trauma, var būt cits, atkarībā no viņa emocionalitātes, jūtīguma u.c. Pateicoties šim aizsardzības mehānismam, cilvēks uz neilgu brīdi ir spējīgs "nolikt malā" traumatisko notikumu, līdz brīdim, kad psihe ir spējīga to pārstrādāt un izrisināt.

arrow_edited.png

Normāla disociācija

Spēja disociēt cilvēkam palīdz arī fokusēties uz kaut ko - darbu, rotaļu, cilvēku, izdalot to no apkārtējā. Šī spēja dažkārt tiek saukta arī par absorbciju. Spēja disociēt piemīt praktiski visiem cilvēkiem jau kopš agrīnas bērnības. Piemēram, mēs varam novērot bērnu vai pieaugušo, kurš ir pārņemts ar kādu darbu, spēli vai grāmatu un uz brīdi pat nedzird, ka viņu kāds uzrunā. Vai arī, atrodoties nepatīkamā situācijā, no kuras nav iespējams izvairīties (piemēram, nepieciešamība atrasties ar kādu nepatīkamu cilvēku vienā telpā), cilvēks uz neilgu laiku spēj "izslēgt" nepatīkamo no savas apziņas, koncetrējoties uz kaut ko patīkamāku. Tas ir normāls absorbcijas jeb disociācijas līmenis.


Robeža starp normālu disociācijas līmeni un traucējumu līmeni ir grūti nosakāma, tomēr šeit būtiskākais ir kontroles spēja - vai cilvēks spēj kontrolēt pāreju no viena strāvokļa otrā, no nepatīkamā izolēšanas (vai arī iegrimšanas patīkamajā) uz pievēršanos apkārt notiekošajam. Gadījumā, ja šī kontrole ir traucēta, ja cilvēks nespēj pats kontrolēt šo pāreju, var runāt par traucējumu līmeni.

Reading on a Beach

Disociatīvie traucējumi

Ir vairāki disociatīvo traucējumu veidi, kur iespējams pieredzēt gan vairākus kopā, gan arī katru atsevišķi. Laika gaitā disociatīvie traucējumi var mainīties, parādoties, izzūdot vai mainot intensitāti.

„

Amnēzija jeb atmiņas traucējumi. Disociatīvo traucējumu gadījumā atmiņa nav traucēta objektīvi (paliekoši vai pārejoši kādas konkrētas slimības, piemēram, demences, vai traumas rezultātā). Atkarībā no traucējumu intensitātes, cilvēks var aizmirst kādus konkrētus notikumus (kā nonācis kādā vietā, kas notika pirms brīža), vai lietas (neatcerēties kā ir kaut ko nopircis, atrast nepazīstamas lietas mājās u.tml.) Vienlaicīgi citos gadījumos cilvēks spēj pietiekoši labi iegaumēt un atcerēties visu nepieciešamo.

„

Atmiņu uzplaiksnījumi visbiežāk tiek pieredzēti traumatisku notikumu gadījumā un bieži tiek saistīti ar Pēctraumas sindromu. Tomēr arī disociatīvo traucējumu gadījumā „cilvēku var traucēt pēkšņas, ļoti reālas atmiņas par kādu traumatisku notikumu. Dažkārt cilvēki saka, ka atmiņas ir bijušas tik reālas, ka uz brīdi tiek zaudēta saikne ar realitāti - cilvēks jūtas tā, it kā no jauna atrastos vietā un laikā, kad tika pieredzēta trauma (redz, dzird, saož tieši to, kas un kā notika traumas pieredzes brīdī).


Depersonalizācija ir sajūta, ka cilvēks ir atdalīts no sevis, savām emocijām, ķermeņa vai atsevišķām ķermeņa daļām, kā arī dažkārt - no savas uzvedības vai teiktā. Depresonalizācijas gadījumā cilvēki dažkārt saka, ka jūtas savādāk, nav vairs tādi paši kā iepriekš, ka tie nav viņi, kas iet pa ielu, kaut ko dara vai saka. Pazūd patības, jeb savas būtības, personības izjūta. Depersonalizācijas gadījumā cilvēkam var rasties izteikta trauksme, kas savukārt pastiprina depresonalizāciju.


Derealizācijas gadījumā cilvēki vibiežāk saka, ka pasaule kļūst miglaina, viņi jūtas tā, it kā atrastos sapnī, ne tik reāla kā parasti, vai arī zaudē savu nozīmīgumu. Depresonalizācija un derealizācija var būt izlaicīga, nalielā līmenī, vai arī ilgstoša, ļoti intensīva.


Balsis visbiežāk ir sastopamas smagāku  disociatīvo traucējumu gadījumos, un atšķiras no citu saslimšanu vai traucējumu gadījumiem. Tās visbiežāk apraksta kā iekšējas "balsis" vai ļoti spēcīgas domas, kuras stāsta par kaut ko, mēģina pārliecināt kaut ko darīt, atturēt no kādas rīcības, vai pat aizliedz kaut ko teikt. Citreiz tās var būt apsūdzošas, izbiedētas vai dusmīgas. Iespējamas "bērnu", jeb bērnišķīgas balsis, sava vai pretēja dzimuma balsis. Tomēr disociatīvo simptomu gadījumā balsis parasti aizsargā pret esošu vai visbiežāk pieaugušā vecumā - uztvertu apdraudējumu.


Transs ir stāvoklis, kad cilvēks ir šķietamas nemaņas vai pusnemaņas stāvoklī, nereaģē vai daļēji reaģē uz ārējiem stimuliem (fiziskiem, vizuāliem, skaņām u.c.), tomēr tas nenotiek apzināti, saskaņā ar cilvēka paša gribu (hipnoze, meditācija u.c.).

Dandelion Parachute Seed

DISOCIATĪVIE IDENTITĀTES TRAUCĒJUMI (DIT)

zaudējot sevi

Bieži cilvēki, kas pieredz DIT, saka, ka viņi jūtas "pazaudējušies." Viņu mērķi, vēlmes un gaume var mainīties ne tikai ik dienas, bet pat ik pa minūtei. Var mainīties pat tik noturīgas lietas, kā garšas vai ožas sajūta.

Vieglāka DIT gadījumā cilvēks apraksta savu stāvokli kā "lomu maiņu", kuru nespēj kontrolēt. Piemēram, vienu brīdi esmu pieaugusi sieviete, māte, bet pēc mirkļa uzvedos kā pārbiedēts un histērisks trīsgadnieks. Izteiktākos gadījumos cilvēks neatceras, ko ir darījis, atrodoties citā "lomā."

DIT ir ļoti traumējoši, īpaši, ja cilvēks neizprot kas ar viņu notiek. Palīdzība ir iespējama, tomēr jāizprot, ka ceļš pretī personības viengalainībai var būt ilgs.